Проект “Узнаю, участвую и взаимодействую”

07-05-2011

День спорта (Nr. 2010.ETN/1-8/01 )

Jubileja

23. oktobrī PIETURA BĒRNIEM svinēja savu 1 gada jubileju.

Aicinām mūsu klientus, draugus un darboņus satikties!

Plkst. 13.00 centrā gaidīsim visus čaklos un rosīgos Attīstības aģentūras „ Pieci” cilvēkus, kuri bija, ir un būs iesaistīti biedrības aktivitāšu radīšanā un vadīšanā.

Plkst 15.00-17.00 gaidīsim bērnus un viņu vecākus, lai kopā veidotu dzimšanas dienas apsveikumu centriņam.

Vai būs 1 kūka, 1 svece un 1 pārsteigums? To uzzināsi, ja piedalīsies!

Проект “Узнаю, участвую и взаимодействую”

Праздник урожая ( Nr. 2010.ETN/1-8/01

Проект “Узнаю, участвую и взаимодействую”

3. день – День Независимости ( Nr. 2010.ETN/1-8/01 )

Par vai pret atjaunojošo taisnīgumu?

03-02-2011

Atskats uz Bilbao Eiropas Atjaunojošā taisnīguma foruma (angl. Europen Forum for Restorative Justice)  6.konferenci, kas veltīta tā 10. gadadienai.

Biedrības „Attīstības aģentūra „Pieci”” valdes locekle D.Anspoka piedalījās Eiropas Atjaunojošā taisnīguma foruma (turpmāk- Eiroforums) 6.konferencē, kas notika 2010.gada 17.-19.jūnijā Spānijas Ziemeļu pilsētā Bilbao.

D.Anspokai šis ir trešais Eiroforuma organizēto pasākumu par atjaunojošo taisnīgumu apmeklējums, iepriekš 2006.gadā  piedaloties Eiroforuma 4.konferencē Barselonā(Spānijā) un 2008.gadā Eiroforuma 5.konferencē Veronā (Itālijā).

Raksta mērķis ir ieskicēt aktualitātes atjaunojošā taisnīguma[1] (angl. Restorative Justice) jomā Eiropā un pasaulē, kuras tika aplūkotas Eiroforuma 6.konferencē “Darbs ar Atjaunojošo taisnīgumu Eiropā. Prakse un inovācija”. Atskats pagātnē un nākotnes vīzijas” („Doing Restorative Justice in Europe Established Practices and Innovative Programmes Looking back and looking forward„).

Konferencē piedalījās apmēram 300 dalībnieki no vairāk nekā 20 valstīm, pārstāvot Ziemeļameriku, Āfriku, Eirāziju, Austrāliju. Lielākais skaits dalībnieku piedalījās no Beļģijas, Lielbritānijas, Norvēģijas un konferences rīkotājvalsts Spānijas. Pirmo reizi konferencē piedalījās Krievijas pārstāvji, kas darbojās skolu mediācijā un cietušo-vainīgo mediācijas jomā.[2]

Saspringts darbs un diskusijas plenārsēdēs un darba grupās notika, lai dalītos pieredzē, uzzinātu citu valstu sasniegumus, aktualitātes atjaunojošā taisnīguma jomā, kā arī lai kopīgi identificētu nākotnes izaicinājumus. Konferencē bija nodrošināta iespēja arī neformālām diskusijām, un “tīklu veidošanas” sanāksmēm.

Konference tika atklāta ar Basku valdības pārstāves uzrunu, kurā tika izteikts atbalsts atjaunojošā taisnīguma idejām un uzsvērts tā nozīmīgums tiesiskajā vidē. Uzrunu turpināja Eiroforuma valdes priekšsēdētājs  Naiels Kernijs (Niall Kearney), kurš izteica pateicību konferences organizatoriem un deva “ceļavārdus” turpmākam konferences darbam, iesakot klausīties, mācīties un atbalstīt vienam otru, kas ir arī atjaunojošā taisnīguma un mediācijas vieni no galvenajiem priekšnoteikumiem..

Pirmā konferences plenārsēde tika veltīta atjaunojošā taisnīguma vēsturei, atjaunojošā taisnīguma definējumam, vērtību izklāstam un principiem. Plenārsēdē uzstājās atjaunojošā taisnīguma “pionieris” Hovards Zehrs (Howard Zehr)[3] (ASV).

H.Zehrs savā runā aplūkoja atjaunojošā taisnīguma vēsturi, lielākoties runājot par Z-Ameriku un izsakot personisko viedokli, kā arī aplūkojot pirmo lietu atjaunojošā taisnīguma jomā, kura notika ASV 1974.gadā[4], kad kādā mazā Z-Amerikas pilsētiņā huligānismā pieķertiem jauniešiem probācijas dienesta ierēdnis Marks Janzi piedāvāja iespēju piedalīties mediācijā. Iesākumā tiesnesis nepiekrita šai jaunajai metodei un teica, ka vainīgajiem jāmaksā sods, taču M.Janzi vadībā vainīgie tikās ar cietušajiem un vienojās par atlīdzībām, atrisinot šo lietu pilnībā.

Z-Indiānas štatā ASV, kā arī citur ASV probācijas dienesta darbinieki sāka atjaunojošā taisnīguma programmas, arī H.Zehrs sagatavoja savu programmu, paralēli praktiskajam darbam kā mediatoram. Programmā Zehrs pētīja šādus jautājumus:

1. cietušā vajadzības, “taisnīguma vajadzības”;
2. vainīgā atbildību- lai vainīgā persona saprastu un uzņemtos atbildību par savu nodarījumu;
3. sekas, jo bija bažas par to, ka sabiedrība netiek iesaistīta konflikta risināšanā.

Zehrs apgalvo, ka terminu “atjaunojošais taisnīgums”(angl. Restorative Justice) pirmo reizi sāka lietot 1950-tajos gados.

Zehrs savos darbos iespaidojās no Nila Kriestie darbiem, piemēram, “Limits to pay”, un citiem Eiropas profesionāļiem, kas noziedzīgu nodarījumu skatīja konfliktu līmenī.

1971.gadā ASV  norisinājās cietumu kustības sākums un tika sākta meklēt alternatīva ieslodzījumam kā soda mēram. Arī cietušo tiesību kustībai Eiropā un ASV bija liela loma atjaunojošā taisnīguma attīstībā. Pēc Zehra domām mediācija lielāku lomu spēlē Eiropā nevis ASV, jo ASV nesaista noziegumu ar konfliktu. Visā pasaulē attīstās šī sistēma un Zehrs jautājumu par atjaunojošo tasnīgumu aplūkoja visas pasaules kontekstā, runājot par Jaunzēlandes 1989.gada revolucionāro likumu, kurā atjaunojošajam taisnīgumam ir būtiska loma. 1994.gadā, kad Zehrs uzstājās ar lekciju Jaunzēlandē, kur, iepazinis “Mauru sistēmu”, secināja, ka cilvēki mediāciju jau pielieto 100-tiem gadu.

Būtisku lomu atjaunojošā taisnīguma evolūcijā spēlē Kanāda, bet par to turpinājumā.

1989.gada Jaunzēlandes likums radīja revolucionāru, jaunu tiesisko sistēmu, kurā atjaunojošajam taisnīgumam ir liela loma. Jaunzēlande – vienīgā valsts pasaulē, kurā lieto atjaunojošā taisnīguma valodu un metodes. Jaunzēlandē tiek pielietotas dažādas programmas, piemēram, cietušā – vainīgā mediācija, ģimenes grupu mediācija (angl.conferencing), plašāk runājot par nodarījumu.

Ziemeļamerikā 25 valstīs cietušā-vainīgā mediāciju pielieto arī smagos noziegumos. Skolās un augstskolās, kur jaunieši visstraujāk uztver jaunas zināšanas, tiek runāts par sodu, pielietojot atjaunojošā taisnīguma pieeju. Notiek programmas arī bijušajiem ieslodzītajiem, atbalsta grupas uzņemoties atbildību, arī seksuālo noziegumu veicēji tiek iesaistīti tādās atbalsta grupās. Cietumos tiek pielietotas atjaunojošā taisnīguma programmas.

H.Zehrs uzskata, ka atjaunojošā taisnīguma joma aug un attīstās fantastiskos mērogos, tiek izdarīti aizvien jauni pētījumi. Tomēr pastāv arī izaicinājumi:

1. atjaunojošā taisnīguma ideju ieviešana tiesu sistēmā strādājošajām amatpersonām, kurām reizēm šīs idejas var šķist  “ārpus tiesiskās domas”;
2. pārpratumi cietušajiem, jo viņi domā, ka mediācijas procesā ir jāpiedod, bet Zehrs uzskata, būtiskākā loma mediācijas procesā ir cietušo vajadzību apmierināšana nevis piedošana vainīgajai personai;
3. pēc H.Zehra domām ASV ir individuāla nācija, kas apsēsta ar tiesībām, kas var būt pozitīvs un negatīvs aspekts atjaunojošajam taisnīgumam;
4. atšķirīgi izaicinājumi, jo mediācija ir saistīta ar ekonomisko sistēmu, kā arī ar cietumu sistēmām;
5. jābūt uzmanīgiem ar atjaunojošā taisnīguma definējumiem, jo rodas jautājums, vai tiešām dara to, ko saka;
6. vai mēs izpildām cietušajiem solījumus? Mēs sakām, ka cietušie ir galvenie konfliktā, taču vai arī darbībā atspoguļojas šis deklarējums;
7. kā turpināt labo praksi, neļaujot birokrātismam ierobežot atjaunojošā taisnīguma filosofiju.

Neskatoties uz virkni ar izaicinājumiem atjaunojošā taisnīguma jomā, H.Zehrs ir optimistisks, paliekot uzticīgs atjaunojošā taisnīguma principiem.

Galvenās pēc atjaunojošā taisnīguma principiem risināmā konflikta pazīmes (principi):

1. Kaitējums – kas ir nodarīts, kaitējums jāpretnostata vajadzībām.
2. Saistības, atbildība, pienākums vainīgajam un sabiedrībai.
3. Atlīdzība cietušajam, sabiedrībai.

Pēc vēsturiskā ievada Zehrs aplūkoja izaicinājumus atjaunojošā taisnīguma jomā, piemēram, uzdodot provokatīvu jautājumu, vai mēs izpildam cietušajam dotos solījumus, sakot, ka atjaunojošā taisnīguma procesā galvenais ir cietušais un viņa vajadzības. Tāpat Zehrs jautāja, kā turpināt atjaunojošā taisnīguma labo praksi, neļaujot birokrātismam ierobežot atjaunojošā taisnīguma idejas. Trešais izaicinājums saistās ar organizācijām, kuras darbojas atjaunojošā tasinīguma jomā, liekot aizdomāties vai tās patiešām pilda savas funkcijas atjaunojošā taisnīguma jomā vai arī vienkārši idealizē tēmu.

Tālāk H.Zehrs runā par atjaunojošā taisnīguma pamatprincipu raksurojumam, runājot par nodarīto kaitējumu, atbildību un atlīdzināšana cietušajam, sabiedrībai.

H.Zehrs salīdzina atjaunojošā taisnīguma praktiķu un juristu jautājumus par noziedzīgu nodarījumu (krimināltiesisku konfliktu), kas būtiski atšķiras:

H.Zehrs izkristalizē atjaunojošā taisnīguma vajadzības:

1. Cieņa ( pieredzei). Arī vainīgie kļūst daudz motivētāki, ja viņi jūt, ka ciena viņu pieredzi. Tiesiskā sistēmā necieņa rada necieņu – cietušajiem ir būtiski just cieņu, jo jūtot necieņu no tuviniekiem, vainīgajiem, policijas, rodas trauma! Cieņa – galvenais, kas darbojās atjaunojošajā taisnīgumā. Zehrs minēja piemērs no prakses, kad vainīgais uz jautājumu, ko viņš sagaida no mediācijas, atbildēja: „Lai citi mani ciena”!
2. Atbildība. Mūsu darbības ietekmē citus, tādēļ esam atbildīgi par tām.
3. Attiecības. H. Zehrs uzskata, ka ikviens ir saistīts. Atjaunojošais taisnīgums ir par to, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti. Kā mēs veidojam attiecības, veidojot mierpilnu (mierīgu) pasauli. Atjaunojošajā taisnīgumā centrā ir cilvēks – šīm vērtībām ir jāstrādā!

Nobeigumā H.Zehrs minēja praktiskus piemērus, kurā tiesiskās sistēmas amatpersonas noticēja mediācijai, kā arī piemērus tam, ka pašas iesaistītās puses, redzot mediācijas efektivitāti, vēlāk kļūst par mediatoriem. Tālāk Zehrs filozofējot runā par diviem viedokļiem. Pirmais, ka cilvēks var izdarīt visu, otrs – ka nevar izdarīt neko. Taču H.Zehra viedoklis saistībā ar atjaunojošo taisnīgumu ir, ka varbūt mēs nevaram izdarīt visu, taču mēs varam darīt daudz! Tāds arī atjaunojošā taisnīguma „pioniera” H.Zehra vēlējums(aicinājums) ikvienam atjaunojošā taisnīguma jomā iesaistītajam: „Darīt! ”.

Pirmajā darba grupu sesijā D.Anspoka apmeklēja darba grupu, kurā uzstājās trīs prezentāciju vadītājas:

1.Daniela Bolivāra (Daniela Bolivar) (Beļģija) ar tēmu „Atjaunojošais taisnīgums, cietušie un viņu atbalstītāji: refleksijas uz cietušo atbalstītājiem” („RJ, victims and their supporters: some reflections on the victim’s community of care”)

2.Mišela Vengerta (Michaela Wengert) (Austrālija) ar tēmu „Par veidiem (stratēģijām), lai pārvaeidotu „silos”( izolētas sabiedrības) ieinteresētās(sabiedrībās, kurām rūp)” („Strategies to turn silos into community of concern”)

3.Katrīna Dūlina (Katherine Doolin) (Lielbritānija) ar tēmu „Civilo tiesību sistēmas īpatnības vispārējo tiesību sistēmas modeļos: Beļģijas, Jaunzēlandes un Anglijas pieeju salīdzinājums jauniešu grupu mediācijā (angl. Conferencing) „A Civil Law Twist on Common Law Models: Comparisons between the Belgian, NewZeland and English approaches to Youth Justice Restorative Conferencing”

Darba grupu uzsāka D.Bolivāra (KU Leuven doktorantūras studente), prezentējot savu pētījumu par atjaunojošo taisnīgumu, cietušajiem un cietušo atbalstītājiem. Par šo pētījumu autore runās sīkāk. Pētījuma prezentāciju D.Bolivar strukturēja, iedalot 6 daļās: 1.Tēmas izvēles pamatojums; 2. Mērķi; 3. Avoti; 4. Trīs apgalvojumi par sabiedrību(atbalsta personām); 5. Taisnīgums; 6. Pēc prezentācijas diskusija.

1.D.Bolivāras tēmas izvēles pamatojums – atjaunojošā taisnīguma izpētē ir būtiski aplūkot  noziegumu un procesus sabiedrībā. Kā arī svarīgi salīdzināt cietušo un vainīgo personu atbalstu no apkārtējie, izsakot hipotēzi, ka vainīgie saņem lielāku apkārtējo atbalstu nekā cietušie.

2.Pētījuma mērķi: popularizēt(pievērst uzmanību) cietušo lomas atspoguļojumam sabiedrībā, viņu atbalstītājos, analizēt to.

3.Tika pētīta cietušo-vainīgo mediācija un nozieguma upuru uzvedības pētīšana.

4.Nozieguma rezultātā radītais kaitējums attiecās arī uz attiecībām. Cietušajam ir zudusi uzticība, iestājusies sociālā attālināšanās, sevis vainošana, vainas sajūta, cietušais izvairās no situācijām, kas atgādina notikušo, jūtas mazvērtīgs – tās visas ir sekas, kuras ietekmē ilgtermiņā. D.Bolivar pēta šīs sekas, sabiedrības iesaistīšanos un mediāciju.

Pētījuma gaitā Bolivar izvirzīja vairākus secinājumus, piemēram, saskaņā arī ar Britu pētnieka Shapland (2006) viedokli cietušo atbalstītāji mazāk piedalās grupu mediācijā (angl.conferencing) nekā vainīgās personas atbalstītāji.

Otrajā prezentācijā M.Vengerta (M Wengert aplūkoja) Austrālijas pieredzi, runājot par Jaundienvidvelsas pieredzi grupu mediācijā (angl.conferencing). Vienlaicīgi M.Vengerta aplūkoja sadarbības mehānismu starp kriminologiem, pētniekiem, politiķiem un praktiķiem atjaunojošā taisnīguma jomā Austrālijā.

Trešā prezentācijā tika aplūkots un salīdzināts Beļģijas, Jaunzēlandes un Anglijas pieejas Jauniešu grupu mediācijas (angl.conferencing) metodē, ko pētījusi Lielbritānijas pārstāve K.Dūlina. Diskusijās sīkāk tika analizēts Beļģijas Jauniešu likums, kas pieņemts 2006.gadā.

Otrajā darba grupu sesijā autore apmeklēja skolu mediācijas darba grupu. Skolu meditācijas tēma ir aktuāla un var tikt skatīta no dažādiem redzes viedokļiem. Piemēram, skolu mediācija ir nepieciešama, lai skolēniem iemācītu risināt konfliktus miermīlīgā veidā, kas viņiem atvieglotu skolas dzīvi, ikdienu skolā, vēlāk samazinot destruktīvu konfliktu risku. Otrs viedoklis ir saistīts ar skolēnu uzvedības labošanu – mediācija skolā novērš huligāniskas uzvedības atkārtošanos. Skolu mediāciju var atī aplūkot no citas prizmas – kā noziedzīgu nodarījumu prevenciju (Martin Wright „Towards a Restorative Society: a problem-solving response to harm). Saskaņā ar M.Vraita (M.Wright) viedokli, kā arī ar citu praktiķu uzskatiem mediācija skolās ir labs sākums, lai mainītu un uzlabotu sabiedrību, nevērstu iespējamos noziedzīgos nodarījumus, apmācot skolēnus atjaunojošā taisnīguma metodēs.

Darba grupa tika veidota neformālās izglītības metodēm. Pirmie uzstājās Austrālijas skolu mediācijas attīstītāji Džons Konors (John Connors) un Antonijs Levets (Anthony Levett) ar prezentāciju „Atjaunojošā taisnīguma prakse Melnburnas Katoļu skolā” („Restorative Practices in Melbourne Catholic School Communities”).

Antonijs Levets (Anthony Levett) stāstīja par savu pieredzi Sv.Dominikas sākumskolas vadīšanā ar atjaunojošā taisnīguma ievirzi.  Iesākumā viņš runāja par to, cik skolas apgabalā ir iesaistītas skolu mediācijas tīklā( 67 skolas, 7-12 gadīgiem skolēniem). Šajās skolās uzlabojas prasmes konfliktu risināšanā. Daudz tiek runāts par piedošanu – katoļu vērtību pielietošanu. Lai skolā uzsāktu darboties skolu meditācija, tiek īstenotas piecas fāzes:

1.Gatavības jeb sagatavošanas fāzē strādā skolas direktors un komanda. Tiek izpētīti dažādi prakses modeļi, citu skolu pieredze atjaunojošā taisnīguma metožu pielietošanā. Norisinās aptaujas skolā, par to kā skolnieki jūtās, tiek aptaujāti arī vecāki par skolas kvalitāti. Tad tiek organizētas komandas apmācības un sniegta atgriezeniskā saikne aptaujātajiem.

2. Iepazīšanās fāzē skolēni tiek iepazīstināti ar ieviešanas modeli, pielietojot spēļu un rotaļu. Tiek izstrādāts uzvedības kods, piemēram, viens no nosacījumiem „spēlējies un ļauj spēlēties citiem” u.tml.

3. Ieviešanas fāzē ar uzvedības kodu tiek iepazīstināti skolēni, darbinieki, vecāki.

4. Ilgtspējas fāzē – jaunos darbiniekus apmāca pieredzē atjaunojošā taisnīguma metodēs, skolēnus iesaista atjaunojošā taisnīguma praksē. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka 75% skolēnu ir svarīga drošība skolā, vide klasē.

5. Paplašināšanās fāze.

Skolu mediācija sākās 2003.gadā 7 skolās Melburnas apgabalā, iesaistīto skolu skaits pieaug. Sv.Dominikas sākumskola darbojas no 1925.gada.   Skolu mediācijas sistēma palīdz darbiniekiem, administrācijai, skolēniem un sabiedrībai.

Džons Konors (John Connors) – otrs skolu mediācijas praktiķis no Austrālijas runā par to, ka vecāki ģimenē bērnu nemāca, uzskatot, ka viss jāiemāca skolā. Viņš uzskata, ka ar sodošu attieksmi neko nevar panākt, tāpēc jāizvēlas atjaunojošā taisnīguma metodes. Piemēram, katoļu ētika jāievēro sadzīvē, tiek sagatavoti vienaudžu mediatori („peer mediators”), kuri vada mediāciju sākotnēji spēlēs. D.Konors (J.Connors) iesaka grāmatu par šo tēmu( Wachtel T, 1999 „RJ in Everyday life: beyond the Formal Ritual”The Australian National University, Canberra).

Tad prezentāciju uzsāka Belinda Hopkinsa (Belinda Hopkins) (Lielbritānija), kura stāstīja par savu pieredzi skolu mediācijā („From RJ to Restorative Approaches and practices. How practicioners and trainers in the field of education and residential care have evolved their practice in the last 15 years and where it may be going”).

B.Hopkinsa uzsāka savu prezentāciju ar vispārīgu un īsu skolu mediācijas vēstures apskatu. Skolu mediācijas kustība uzsākās Kanādā 1974.-1980.gadā. 90tajos gados šī kustība turpinājās Austrālijā un Jaunzēlandē, tas Lielbritānijā. Lielbritānijā skolās un bērnunamos strādājošie praktiķi redzēja nākotni skolu meditācijā, jo pieredze, ja jaunietis izdara huligānismu, zādzību vai līdzīgus pārkāpumus, viņu parasti izslēdz no skolas. Praktiķi centās pārtraukt izslēgšanas praksi, lai novērstu jaunus noziedzīgus nodarījumus. Skolā ikdienā nav laika veikt pilnu grupu mediāciju (angl.conferencing),[5]jāpielieto atjaunojošā taisnīguma principi ikdienas dzīvē.

Atjaunojoša(restorative) reakcija uz nopietniem jautājumiem(nopietnām situācijām)

Nodrošināt virkni „atjaunojošo” atbilžu(reakciju), ikdienas izaicinājumi, konflikti, anti-sociāla uzvedība.

Attiecību veidošana, sabiedrības saliedētība, ļaujot katram justies piederīgam, empātijas attīstīšana, uzticēšanās.

B.Hopkinsa lieto neformālās izglītības metodes, piemēram, ik nodarbību mainot skolēnu izkārtojumu, lai salauztu barjeras, arī tiem bērniem, kuri, piemēram, sēž vienatnē, dodot iespēju sadarboties, mainīties, aktīvi līdzdarboties.

„Veselīgās attiecībās nav vieta nepaklausīgai (nevaldāmai) uzvedībai”, ir teicis Terijs Konels (Terry O’Connel)un Belinda Hopkinsa šo citātu lieto kā vienu no saviem vadmotīviem.

B.Hopkinsa ir izveidojusi „vajadzību kartītes”, kuras pielieto savās nodarbībās, mācot atjaunojošo taisnīgumu skolu jauniešiem, kā arī citas interesantas apmācību metodes, par kurām sīkāk tiek gatavota informācija un plašāka sabiedrība ar to varēs iepazīties ziemā, kad B.Hopkinsa plāno pabeigt un publicēt savu jaunāko grāmatu par šo tēmu.

B.Hopkinsa nobeigumā uzsver atbildības uzņemšanās būtisko nozīmi atjaunojošā taisnīguma filosofijā un praksē.

Trešo prezentāciju skolu mediācijas kontekstā veica Somijas mediatori, atzīmējot 10 gadus skolu mediācijas praksē Somijā ar tēmu „Ko mēs esam iemācījušies” („What we have learned”). Prezentāciju vadīja Maija Gellina (Maija Gellin) un Harri Voisanens (Harri Voisanen). Prezentācijas vadītāji no Somijas secināja, ka Somijā vēl arvien pastāv liela interese par skolu mediāciju, bet tomēr tā tiek lēni ieviesta skolu kultūrā. Otrais izaicinājums, ko Somijas pārstāvji minēja skolu mediācijas jomā ir kā palielināt reālu uzticēšanos šajā atjaunojošā taisnīguma darbības laukā. Un trešais-  kā pamatot atjaunojošā taisnīguma efektivitāti un ko atbildēt cilvēkiem, kuri domā, ka paši var atrisināt konfliktu ātrāk un labāk.

Somijas mediatoru atbilde uz šiem un citiem izaicinājumiem ir pastāvīgs darbs atjaunojošā taisnīguma jomā. Piemēram, Somijā ir izdota jauna grāmata par mediāciju Somijā, tiek apmācīta sabiedrība, organizējot seminārus par mediāciju, tiek iesaistītas atbalsta personas – vecāki, norisinās virtuālo mediācijas vietu izveide, piemēram, sociālajos portālos, tiek piedāvātas mediācijas nodarbības skolotājiem, lai viņi  tās varētu pielietot efektīvāk ikdienas praksē (daudzi skolotāji jau lieto atjaunojošā taisnīguma metodes).

Skolu mediācijā laba prakse ir izveidota Krievijā, kur tā darbojas jau 15 gadus.[6]

Pēc darba grupu bloka uzsākās otrā plenārsēde, kurā tika runāts par grupu mediāciju un tās praksi pasaulē[7]. Ar prezentācijām uzstājās Beļģijas projekta vadītāja Estelle Zingstanga (Estelle Zinsstang) un Džoanna Šaplanda (Joanna Shapland)(Lielbritānija). E.Zinsstanga prezentēja sava vadītā projekta rezultātus. D.Šaplanda uzstājās ar prezentāciju par viktimoloģiju, krimināltiesībām (Criminal Justice) un atjaunojošo taisnīgumu.

Raksta turpinājumā autore plāno sīkāk aplūkot šo tēmu, jo interesanti ir aplūkot grupu mediāciju, to salīdzināt ar cietušā-vainīgā mediāciju. Plenārsēdes gaitā tika aplūkots jautājums par vienotu standartu nepieciešamību atjaunojošā taisnīguma jēdzienu lietošanā, jo Džoanna Šaplanda salīdzināja atjaunojošo taisnīgumu (angl. Restorative Justice) ar „lietussarga” terminu, kurš rada nelielu sajukumu, jo to lieto visi, dažādās nozīmēs (skatīt iepriekš, kur parādās jēdzieni „atjaunojošā pieeja”, „atjaunojošās metodes”u.tml. (piemēram, angl. Restorative approach). Standarti ir nepieciešami, jo mēs runājam par cilvēktiesībām. Taču realitātē pastāv dažāda prakse, dažādas tiesiskās sistēmas, tradīcijas.

Otrā  konferences diena uzsākās ar trešo plenārsēdi, kuru vadīja Austrijas pētniece Krista Pelikāna (Christa Pelikan). Plenārsēdē Austrijas mediatoru komanda izspēlēja lomu spēlē daļu mediācijas, lai sniegtu priekšstatu par Austrijas praksi mediāciju veikšanā.

Mediācijas piemērs bija ģimenes konflikts, kurā vīrs bija nodarījis pāri sievai, iesitot viņai strīda laikā. Pēc notikušā procesa virzītājs lietu nosūtīja mediācijas veikšanai. Austrijas pārstāvji lomu spēlē attēloja daļu no mediācijas procesa, kuru vadīja vienlaicīgi divi mediatori – sieviete un vīrietis. Iesākumā norisinājās individuālās sesijas(tikšanās) atsevišķi mediatore sieviete tikās ar cietušo, vīrietis – ar vainīgo personu. Individuālajās sesijās(tikšanās) tika izrunātas pušu vajadzības. Svarīgi noskaidrot, vai cietusī persona patiešām vēlas piedalīties mediācijas procesā, kā arī būtiski uzzināt vai vainīgā persona jūtas atbildīga par notikušo. Ja uz šiem diviem pamatjautājumiem atbildes ir pozitīvas, mediatori lemj par cietušā-vainīgā kopēju tikšanos. Saruna, protams, norisinās taktiski un pieklājīgi, tiek izskaidrots mediācijas process(to šajā gadījumā izdarīja pusēm jau iepriekš pa pastu nosūtot informatīvu materiālu). Kad puses tiekas kopējā mediācijas sesijā, piedalās abi mediatori(vīrietis, sieviete) un iesākumā mediatore sieviete, pavaicājot atļauju cietušajai, izstāsta otram mediatoram un vainīgajai personai to, ko cietusī ir stāstījusi individuālajā sesijā un atļāvusi pārstāstīt vainīgajam. Mediatore lūdz cietušo pārtraukt un labot, ja stāstītais neatbilst patiesībai. Kad cietušās viedoklis ir izstāstīts, tad mediators vīrietis izstāsta vainīgās personas stāstu, ko uzzinājis individuālajā sesijā (tikšanās). Puses mediatoru stāstus nepārtrauc, noklausās, tad viens otram uzdod jautājumus, mediatori iejaucas tikai mazliet, uzdodot precizējošus jautājumus vai pārfrāzējot, ļaujot pusēm izrunāties līdz kamēr puses nonāk pie savstarpējas vienošanās.

Austrijas pārstāvji uzskata, ka pareizi ir mediācijas procesā mediatoriem atkārtot pušu sacīto ar citiem vārdiem, neliekot runāt pašām pusēm, tādā veidā ļaujot tām konfliktu ieraudzīt „citā gaismā”, kas rada distances efektu – puses viena otru ierauga jaunā veidā. Šis efekts noder arī ģimenes strīdos. Austrijas modelī redzējām, ka mediatori nedaudz piepalīdz pusēm ar risinājuma meklēšanu. Netiek gan doti tieši padomi, ieteikumi, bet pusēm it kā tiek norādīts iespējamais risinājums. Ja puses nerunā vispār, tad mediatori tām iesaka speciālistu konsultāciju. Ja viena no pusēm neatzīst savu statusu, piemēram, ģimenes vardarbības gadījumos, kad cietusī ir sieviete, viņa mēdz noliegt notikušo, tad mediācijas process nenotiek. Pēc plenārsēdē attēlotās lomu spēles izvēršas diskusijas ar Norvēģijas pārstāvjiem, kurās dalībnieki runā par atšķirībām kriminālprocesos, tiek pieminēts Austrijas likums pret vardarbību ģimenē, kurā ir reglamentēta kārtība, kādā lieta var tikt nodota mediācijai.

Trešajā darba grupu sesijā D.Anspoka apmeklēja darba grupu par atjaunojošo taisnīgumu Austrijā un Skotijā. Abu valstu pārstāvji lomu spēlēs attēloja mediācijas procesu (laika trūkuma dēļ – daļu no procesa). Grupā  norisinājās spraigas diskusijas gan par kompensācijām cietušajiem, gan citiem nozīmīgiem ar mediāciju saistītiem jautājumiem. Sīkāk par šo darba grupu – turpinājumā.

Ceturtajā darba grupu sesijā autore apmeklēja grupu Profesionālisms un grupu mediācija” („Professionalism and Conferencing”), kuru vadīja Lielbritānijas(Z-Īrijas) akadēmiķis Tims Čapmens (Tim Chapman) un Austrālijas atjaunojošā taisnīguma praktiķe Mišela Vengerta (Michaela Wengert) runāja par tēmu „Policijas apmācības”. Tims Čapmens aplūkoja jautājumus par mediatoru profesionālismu, piemēram, analizējot vai to, vai mediators ir profesionāls nosaka valsts, kurā viņš strādā, jo dažādās valstīs pastāv dažādi atjaunojošā taisnīguma modeļi. Vienlaicīgi T.Čapmens aplūko Z-Īrijas praksi mediācijas jomā.

Mišela Vengerta (Michaela Wengert) iepazīstina darba  grupas dalībniekus ar secinājumiem par policijas apmācību praksi Austrālijā, kas radušies, organizējot apmācības vietējiem policistiem, izveidojot pilotdarba grupu, apmācot vecāko komandējošo sastāvu un komandējošo sastāvu, kā arī vadot pilotprojektu policijas akadēmijā. Būtiskākās atziņas par policistu apmācību procesu, kas saistās ar pieaugušo izglītības specifiku ir:

1)      Jāzina, jā varēs pielietot jaunās zināšanas praksē, darbā;

2)      Jāuzliek atbildība par to, ko viņi mācās;

3)      Jāatceras, ka katrs apgūst vielu savā tempā;

4)      Jāvadās pēc principa „nemācu neko jaunu, bet kā pielietot…”.

Apmācība aptver zināšanas + iemaņas + attieksmi(visgrūtākais).

Ceturtās plenārsēdes tēma ir praktiķu sadarbība. Plenārsēdi atklāj Norvēģijas pārstāvji ar jautājumu vai ir pienācis laiks, kad tiesnešiem un prokuroriem ir iespēja ieviest atjaunojošo taisnīgumu viņu darbā. Plenārsēdē piedalās praktizējoši juristi, prokurori, bijusī policijas darbiniece, kas šobrīd strādā mediācijas centrā, tiesību filosofs.

Piektā darba grupu sesija – par mediāciju Krievijā, par ko autore rakstīs turpinājumā.

Piektā plenārsēde (19.06.2010.) Plenārsēdē uzstājas tiesību zinātnieces Gema Verona (Gema Varona) un Ignasi Terada (Ignasi Terrada). Ignasi Terada vietā prezentāciju vadīja Krista Pelikāna (Christa Pelikan). Tēma bija par atjaunojošo taisnīgumu, sadarbību un individuālisma nozīmi tajā.

Sestā darba grupu sesija- par atjaunojošā taisnīguma augstskolu programmām. Darba grupu vadīja Beļģijas Katoļu universitātes Kriminoloģijas institūta vadītājs Ivo Aertsen un otru prezentāciju vadīja Norvēģijas Sociālās pētniecības institūta vecākā pētniece Ida Hydle.

Pēc Beļģijas un Norvēģijas augstskolu prezentācijām vārds tika dots Timam Čapmenam (Ulsteras universitāte), kurš iepazīstināja par atjaunojošā taisnīguma mācību iespējām Z-Īrijā, Belfāstā.

Tims Čapmens izteica ideju par starptautiska tīkla veidošanu Eiropas mērogā, kas ļautu veidot partnerību, apmainoties pieredzē, stiprinātu atjaunojošā taisnīguma programmas augstskolās.

Horvātijas darba grupas dalībniece komentēja situāciju Horvātijā, kur ir praktiskā darbība atjaunojošā taisnīguma jomā, bet pietrūkst teorijas.

Grazia Mandzi (Grazia Manndzzi) no Itālijas( Ihsubrias universitāte) pievienojās viedoklim, ka nepieciešama sadarbība Eiropas līmenī, kurā mācībspēkiem būtu iespēja organizēt pieredzes apmaiņu kā mācīt atjaunojošā taisnīguma programmas.

Darba grupas rezultātā tika nolemts izveidot Eiropas mēroga tīklu, kurā atjaunojošā taisnīguma programmu veidotājiem(mācībspēkiem) būtu iespēja dalīties pieredzē, lai stiprinātu programmas.

Sestā – noslēguma plenārsēde. Plenārsēdi vada Ivo Ārtsens (Ivo Aertsen). Plenārsēdē notiek īss atskats uz Eiroforuma 10 darbības gadiem, aplūkojot Eiroforuma konstitūciju, uzdevumus, aktivitātes atjaunojošā taisnīguma jomā, mērķa grupas, projektus- notikušos un jaunos.

Eiroforuma izaicinājumi Eiropas Savienībā, izaicinājumi atjaunojošajam taisnīgumam un Eiropai un Forumam:

1.Prakse: diversifikācija un elastība;

2.Īstenošana: nacionālā politika un struktūra;

3.Fokusēšanās uz krimināltiesisko sistēmu- fokusēšanās uz pilsonisko sabiedrību. Būtu jābūt balansam, nepieciešama laba sadarbība ar probācijas dienestiem. Par latento noziedzību, ka apmēram 60% no noziedzīgajiem nodarījumiem ES paliek latenti – policija par tiem nekad neuzzina.

4.Pozicionēšanās uz cietušajiem, cietušo atbalsta centriem, tomēr ne tikai uz tieši iesaistītajām personām, bet arī sabiedrību kopumā, veidojot to mierpilnu.

5. Kvalitatīvs pētniecības darbs.

I.Ārtsens uzsver, ka būtiskākais ir motivācija, enerģija cilvēkiem, kas ir ar Eiroforumu, ir šīs kustības spēks. Būtisks ir  praktiķu darbs, tas kā viņi strādā ikdienā, kā cilvēki cīnās, lai ieviestu šo praksi savā valstī – tā ir kustība. Ir būtiski, ka pastāv iedrošinājums, „pleca sajūta”, jo atjaunojošā taisnīguma ieviešanā iesaistītie cilvēki jūtās vientuļi – ir nepieciešams atbalsts.

Konferenci noslēdz Eiroforuma valdes priekšsēdētājs Naiels Kērnijs (Niall Kearney), izsakot pateicību organizatoriem, dalībniekiem!

Pēc diviem gadiem 7.Eiroforuma konference Helsinkos!